Lūk, jūs, čalīši, īdat: sievas jums nav tādas, neuzbudina. Guļ nomazgātos T-kreklos, garlaicīgas. Un pat ne nomazgātos, bet tik un tā garlaicīgas.
Un jūs arī priecājaties: tagad jums ir pilnas, kā jums liekas, tiesības gribēt citas vecenes bez sirdsapziņas pārmetumiem. Jo sievas taču ir vainīgas! Tieši viņas neuzbudina! Tā jau ir, čalīši, tā jau ir. Bet ir kāda nianse.
Lai sieviete uzbudinātu, viņai ir jāgrib uzbudināt. Vai jūs savām sievietēm esat seksuāli iedvesmojoši? Vai jūs kaut ko tā labā darāt? Esat pārliecināti?
Cik stundas jūs esat ar mieru ņemties ap elektrisku rotaļlietu? Cik daudz laika jūs esat gatavi veltīt jauna viedtālruņa apguvei? Jūs dārgais laiks, kas piederēs tikai jūsu viedtālrunim un tikai viņam? Laiks, kad jūs ne uz ko citu nenovērsīsieties, un ne par ko citu nedomāsiet?
Esmu pārliecināta, ka daudz.
Jūs bez problēmām izbrīvēsiet divas stundas jaunajai ierīcei. Bet sievai?
Kad jūs pēdējo reizi veltījāt veselas divas stundas sievai, pilnībā un nedalāmi nododoties viņai, un nevis vienkārši iekļaujot viņu savā izklaides programmā?
Nē, ne jau kopā uz restorānu aizgājāt vai ekskursijā aizbraucāt un dalījāties ar iespaidiem. Es ne par to.
Kad pēdējo reizi sieva bija jūsu iespaids? Kad pēdējo reizi, nenovēršoties, skatījāties viņai acīs un izpētījāt viņas ķermeni? Nekad taču.
Visu šo jūsu mīlestības gadu laikā jūs nepasēdējāt ne 15 minūtes, lai paskatītos acīs paši savai sievai. Viedtālrunī skatījāties, bet sievas acīs – nē.
Šķir nākošo lapu un rūpīgi izlasi līdz beigām