Pameta mani un dvīnes, bet atgriezās ar zīdaini uz rokām

Ienāku mājas un redzu, ka ar manām meitiņām sēž Anitas tante, viņa baro meitenes ar pudelītēm.

Kas te notiek? Kur Anna…

Anna palūdza mani pieskatīt bērnus un teica, ka drīz atnāks, bet pēc tam es ieraudzīju šo…te…paskaties..

Anitas tante padeva man papīra lapiņu. Tā bija zīmīte no Annas.

— “Piedod man, bet es tā vairāk nevaru…Es aizeju un zinu, ka tu esi īsts vīrietis, tu tiksi galā…”

Es apsēdos uz dīvāna un nesapratu, ko man tālāk darīt.

Mājās nebija neviena Annas manta, viņa bija savākusi visu. Es centos visādi viņu sameklēt, bet nekas nesanāca. Un arī laika īpaši nebija. Vajadzēja audzināt meitenes, jo, kad Anna aizgāja, viņām bija vien 8 mēneši.

Es palūdzu Anitas tanti man palīdzēt, man vairāk nebija pie kā vērsties un lūgt palīdzību. Anitas tante piekrita un pateica man:

Nepārdzīvo, kopā izaudzināsim.

Kopš tā laika Anitas tante bija mans palīgs. Pateicos Dievam, ka tieši viņa ir mūsu kaimiņiene.

Pagāja gads. Anitas tante ar bērniem spēlējās laikā. Es biju mājās, gatavoju savām princesēm pusdienas. Pēkšņi atveras durvis, uz sliekšņa stāv Anna ar mazu bērniņu uz rokām.

LASI VĒL: Kad sieva tika paralizēta, vīrs viņu pameta vienu ar četriem bērniem, bet stiprā sieviete spēja nostāties uz kājām un atrast mīlestību

Viņa ieraudzīja mani un sāka raudāt tik stipri, ka mazais bērniņš arī sāka raudāt. Caur asarām Anna izspieda no sevis:

Piedod man…Es pieļāvu lielu kļūdu, kad atstāju tevi un meitenes. Bet tagad pameta mani un manu dēlu…

Es skatījos uz viņu un man viņas tik ļoti palika žēl, ka krūtīs pilnīgi kaut kas sažņaudzās. Es sapratu, ka joprojām viņu mīlu, pat neskatoties uz to, ka viņa tā izdarīja.

Es viņu apskāvu un teicu:

Vairāk tā nekad nedari…Meitenes pēc tevis ilgojās…

Un kas tas? Es pajautāju par zīdaini…

Tas ir mans dēls. Viņa tēvs aizgāja pie citas. Pateica, ka viņš nav radīts, lai būtu tēvs, vēl par agru.

Nu nekas, tagad tas ir mūsu dēls, tavs un mans, bet meitenēm ir uzradies brālītis.

Annas rīcību es attaisnoju ar pēcdzemdību depresiju, ar kuru viņa netika galā. Bet tagad mēs esam trīs: Es Anna un mūsu dārgā Anitas tante…Un mums viss būs labi, es par to esmu pārliecināts.

avots: vranya.net

Spread the love

 

2 domu par “Pameta mani un dvīnes, bet atgriezās ar zīdaini uz rokām”

Komentēt