Ar Annu mēs kopā nodzīvojām 2 gadus, un tad viņa palika stāvoklī. Mēs bijām laimīgi. Bet, kad USG parādīja, ka gaidāmi dvīņi, turklāt vēl dvīnes, tad laimei nebija robežu.
Anna bija slimnīcā, bet es pa to laiku sagatavoju istabu manām princesēm. Es tur nopirku visu, ko vien vajadzēja, un arī, ko nevajadzēja. Es gribēju, lai manām princesēm nekā netrūktu.
Pienāca laiks izrakstīties no slimnīcas. Es nopirku Annai milzīgu rožu pušķi un gredzentiņu ar briljantu. Jā, alga man, protams, nebija ļoti liela, bet es biju nolēmis, ka, lai ko tas man arī maksātu, pasniegšu viņai kolosālu dāvanu par divām princesēm.
Es atvedu savas trīs meitenes mājās un nevarēju beigt par viņām sajūsmināties. Es biju laimīgs. Pirmo nedēļu pēc dzemdībām es biju mājās. Speciāli paņēmu atvaļinājumu, lai sieva pie visa pamazām pierastu. Bet pēc tam es sāku iet uz darbu. Viss izmainījās. Annai bija grūti ar diviem bērniem, viņa pastāvīgi staigāja dusmīga un neapmierināta. Mūsu attiecības ļoti stipri izmainījās. Anna vairs nebija tik mīļa, kā agrāk. Bet es visu sapratu un sievu atbalstīju.
Anna pastāvīgi teica man:
— Es esmu nogurusi, viņas pastāvīgi bļauj, guļ katra savā laikā, es pat nevaru atpūsties…
Es viņu mierināju…
— Nepārdzīvo, mīļā…Meitenes paaugsies un būs vieglāk…
Uz ko Anna tikai atbildēja ar vārdiem:
— Jau tā viss ir apnicis, vēl tu ar saviem padomiem te lien.
Es nesāku apvainoties uz sievu par to, vienkārši sapratu, ka viņa ir nogurusi.
Mani aizsūtīja neplānotā komandējumā uz nedēļu. Kad es zvanīju, Anna necēla klausuli. Bet, kad es atbraucu, tad biju šausmās…
Šķir nākošo lapu un uzzini ar ko tas beigsies
Ja aizgāja, tad atpakaļ ceļa nav. Tā būtu pie manis.