“Vai zini, kāpēc Dievs tik ilgi tev nedeva bērniņu?” – pajautāja meitiņa.
“Nē, mīļā, es nezinu”, – apjukusi atbildēju es.
“Bet es gan zinu, kāpēc” – teica meita. “Jo viņš taisīja mani”.
Es ieskatījos viņas tumši zilajās acīs, kur tajā brīdī likās esam ne no šīs pasaules; viņas čirkainie, gaišie mati atstaroja saules starus. Tajā brīdī man likās, ka viņai ir tūkstoš gadu.
“Viņš taisīja mani” – man pilnībā pietika ar šo atbildi. Nu bet protams! Tajā visā bija tik daudz jēgas! Paskatoties uz viņu tajā brīdī, es sapratu, ka šis bērniņš ļoti ilgi gulēja Dievam uz krūtīm, it kā debesis negribētu viņu palaist.
Šo es rakstu visiem tiem, kuri ļoti ilgi lūdzas par bērniņa parādīšanos. Es to rakstu tiem, kuri jau ir zaudējuši cerību par bērniņu. Lūdzu, nekrītiet izmisumā, nedusmojieties uz Dievu. Viņš dzird jūsu lūgšanas. Vienkārši pagaidām viņš rada jūsu bērniņu.
LASI VĒL: Sievasmāte nolēma pāraudzināt znotu-bezdarbnieku: lai ēd plikus makaronus bez sviesta
Godīgi sakot es nezinu, vai jums bērni piedzims pašiem, vai arī tos adoptēsiet. Nevienam nav lemts saprast, kā debesīs tas viss ir iekārtots, bet var jau būt, ka Dievs tik ilgi nesūta jums bērniņu tāpēc, ka viņš rada īstu mākslas darbu. Un reiz, pavisam drīz, jūsu mazulis jums teiks: “Dieviņš vienkārši mani ļoti ilgi radīja”. Un tā būs jūsu laime. Vienkārši vajag to sagaidīt.
P.S. Ja jums ir iepaticies raksts – padalieties ar to ar draugiem.
avots: vranya.net