– …Kopumā visu pagājušo nedēļu tā arī bija: dēls atgriežas mājās vakarā, bet uz plīts tikai katliņš ar salipušiem makaroniem bez sviesta! – stāsta sešdesmitgadīgā Klāra Nikolajevna.
– Nu, vienu reizi klusējot paēda, otru reizi…bet pēc tam sievai prasa – kas ir, vai tiešām mājās nav nekas cits, vismaz cīsiņi, vai arī pelmeņi? Un te virtuvē ielido sievasmāte, rokas sānos salikusi. Saki, kliedz, paldies, ka tev, parazītam, makaronus izvārīja! Tu pat tos tagad nevari atļauties nopirkt, kādi tev vēl pelmeņi!…
Klāras Nikolajevnas dēlam, Vladimiram, sieva ir sestajā grūtniecības mēnesī. Pirms pusgada Vladimiru darbā samazināja, un viņš ilgi nevarēja atrast darbu. Jaunais pāris no īrēta dzīvokļa uz laiku pārvācās pie sievas vecākiem.
Vladimirs meklēja darbu, bet pa to laiku iekārtojās pie veca skolas paziņas viņa uzņēmumā “vīrietis uz stundu” un braukāja pa klientu dzīvokļiem, sniedzot pakalpojumus: kam piekarināt pie griestiem lampu, kam izkraut mašīnu.
Īpašas saimnieciskas spējas Vladimiram nebija, bet kaut kādas kapeikas laiku pa laikam izdevās nopelnīt.
Brīvajā brīdī Vladimirs paguva izskatīt darba piedāvājumus, izsūtīt pieteikumus un braukt uz pārrunām. Sēdēt dzīvoklī pie sievasmātes viņam bija neērti, tāpēc visbiežāk viņš no mājas izgāja no rīta, bet atgriezās vakarā – tā, lai būtu pēc iespējas mazāk laika sarunām ar radiniekiem. Pa dienu īsināja laiku kādā ātrās ēdināšanas iestādē pie tējas krūzes, citreiz parkā uz soliņa, paldies Dievam, ka sākās vasara. Uzmanīja internetu, meklēja jaunas vakances un gaidīja pasūtījumus no paziņas firmas.
Nedēļas pārvērtās par mēnešiem, bet normāls darbs tā arī netika atrasts. Sievasmāte jau sāka sakost zobus, sieva nopūtās un novērsa acis.
– Nu un viņi, acīmredzot, nolēma Vladimiru “pāraudzināt!” – stāsta Klāra Nikolajevna. – Paši vakarā visi atnāk no darba, normāli paēd, visu novāc, bet viņam uz plīts atstāj kastroli ar plikiem makaroniem! Teic, saki padies par to pašu!… Un ko, viņš piecēlās no galda, pateica “paldies”, nolika uz galda atslēgu no sievasmātes dzīvokļa un aizgāja prom! Atbrauca pie manis gandrīz nakts vidū, saka – tev nav nekas pretī, ja es pie tevis pāris nedēļas padzīvošu? Es, protams, biju šokā, bet nesāku iztaujāt, teicu, dzīvo, protams…
…Darbu Vladimirs atrada burtiski tajā pašā nedēļā, kā pārvācās pie mātes. Bet te bēda – nesteidzas salīgt mieru ar sievu un pārcelties atpakaļ uz savu dzīvokli. Vēl jo vairāk, Klāra Nikolajevna pa ausu galam dzird, kā dēls skatās pats sev dzīvokli, ko īrēt. Par to, ka sieva stāvoklī un par to, ka drīz būs bērniņš, izīrētājam ne vārda nesaka, un ar sievu par īres variantiem arī nerunā.
Liekas, viņš nemaz neplāno viņu paņemt no sievasmātes…
– Tūlīt saņemšu pirmo algu un tad arī izvākšos, mammu! – viņš nesen pie brokastu galda paziņoja. – Paldies tev, ka devi pajumti.
Bet pa dienu, kamēr dēls bija darbā, zvanīja vedekla ar savu māti. Vladimirs nekontaktējot, zvanus neceļ, īsziņas izlasa, bet atbildēt negrib. Ko viņš domā darīt?
– Pietiek muļķoties! – paziņoja sievasmāte. – Pasakiet viņam. Viņiem drīz piedzims bērns! Lai atgriežas pie sievas!
Nekādu vainu znota priekšā sievasmāte nejūt, tieši otrādi – viņa ir pārliecināta, ka Vladimirs atrada darbu tikai pateicoties viņai. Nebūtu bijis tas spēriens pa vīrieša pašcieņu – līdz pat šim brīdim skrietu pa rajona vecenēm un skrūvētu lampiņas. Bet, kā uzsēdināja uz makaroniem – taču tūlīt pat atrada darbu!
Tomēr secinājumus no situācijas nez kāpēc Vladimirs izdarīja nepareizus, uzskata sievasmāte. Nesaprot, ka ar makaroniem bez sviestu viņu baroja viņa paša labā…
Bet Klāra Nikolajevna šajā situācijā ir dēla pusē. Grūtā brīdī radinieki sevi parādīja ne no tās labākās puses. Bet kā izdzirdēja, ka Vladimiram viss ir nokārtojies, tā uzreiz ir klāt. Tad jau sanāk, ka viņš viņiem vajadzīgs tikai ar naudu?
Kā rīkoties tādā situācijā – atgriezties pie sievas un “nemuļķoties”? Vilkt ģimeni un turēties pie darba ar zobiem un nagiem, jo bez algas tu nevienam neesi vajadzīgs?
Vai arī nav, kur atgriezties, tā nav ģimene?
Kā jūs domājat?
avots: vranya.net
Esmu vīra pusē,tā ,kā sievasmāte darīja, rīkoties nevajag.