Kaimiņiem augšstāvā apčurājās bērni, un paši vecāki ar gandrīz nepielika bikses, dzirdot šo ultraskaņas troksni. Bet citu kaimiņus suns kauca līdz pašam rītam, apraudot kādas suņa dvēseles dzīvi.
Atstājis atriebības ieroci aptraipītāja pakaļā, Stass strauji pagriežas un gandrīz maršējot izgāja no guļamistabas. Viņas bija tikai viena vēlēšanās: ātrāk pamest šo svešo māju, kārtīgi piedzerties un no rīta savākt mantas.
Par nodarīto Stass pat nedomāja. Kā par brīnumu, priekštelpā dega gaisma. Un vēl, tur stāvēja Larisa mājas halātā un ar dvieli ap galvu. Skaista un pavedinoša. Visus dzīves orientierus zaudējušajam Stasam vienam vakaram tas bija par daudz. No malas tas atgādināja bērnu spēli ar sastingšanu.
Lai arī valodu Stass zaudējis nebija, vārdi no viņa mutes vēlās ar lielu piepūli.
-Kas tur ir?
Drebošā roka norādīja guļamistabas virzienā.
-Tak, tavs brālis Serjoža ar sievu. Viņu taču pārcēla pie mums. Es viņiem atvēlēju guļamistabu, kamēr tevis nav. Bet pati guļu pie dēla. Bet kas tur par kliedzieniem?
-Es: saproti: te: dakšiņa:
-Es mazgājos.. dienā slikts spiediens, bet naktī neko. Paklau, Stasik, viņiem tur laikam kas noticis.-
-Jā, – tikko spēja pateikt Stass un noģība.
To, ka brāli pārceļ pie viņiem un viņa sieva arī ir blondīne un to, ka kaut kad tagad viņiem vajadzēja atbraukt, Stass protams atcerējās, taču sarkanā migla, kas bija uzkritusi viņa acīm, aizklāja visu, jā un kas to varētu iedomāties!
Beigās viss tomēr beidzās labāk, nekā cerēts. Sergeja dibenu salāpīja. Armijas ārsts viesnīcā ar lielām grūtībām dakšinu izvilka un neslēpa savu izbrīnu par spēkavīra triecienu. Beidzot operāciju, papliķēja Sergeja “vaidziņus”, iepriecinot:
-Hemoroīdu nebūs nekad! Tev tur tagad ir gluda truba. Īsts naftas cauruļvads.
Paklusējis un pasmīnējis ārsts žurnālā ierakstīja, ka pacients apsēdies uz naglas.
Normāli sēdēt uz krēsla Sergejs nevarēja ilgi. Sākumā raudāja, kad vajadzēja iet uz tualeti pa lielajam un šņukstēja , atgriežoties. Vēlāk aprada. Tagad vairs neatceras tos laikus, kad salīdzināja podu ar elektrisko krēslu.
Sergeja sievas kājas vietā lika četras medmāsas un ķirurgs. Ar grūtībām tas tomēr izdevās. Bet valodu raustīja viņa vien trīs mēnešus. Un arī – tikai gultā. Vispār viss beidzās labi. Sabiedrības šūniņa tika saglabāta, ģimene neizjuka.
Dzīve turpinājās. Stass un Larisa tāpat staigāja rociņas sadevušies un dūdoja kā divi balodīši. Saule tāpat spīdēja un kuģi tāpat gāja jūrā.
Tikai tagad Larisa mājās novāca skapjos visus asos priekšmetus, pat zobu birstes, bet Stass, pārnākot mājās, zvanīja pie ārdurvīm piecas minūtes un gaidīja, kad viņu ielaidīs. Kas attiecas uz Sergeju un viņa sievu – protams viņi piedeva Stasam, bet nakšņot pie brāļa vairs nepalika nekad….
avots: prikolno.cc