Atbildot uz jautājumu, kādēļ viņam Juta iekritusi sirdī, Maiguram acīs bija asaras. “Viņai bija iedzimta taisnīguma izjūta. Tā, protams, ir liela ilūzija, ka izmeklētājs var kaut ko fundamentāli mainīt sabiedrības dzīvē. Mēs visi jau kaut kādas ilūzijas esam izslimojuši.”
Viņš arī noliedza runas, ka sieva būtu mainījusi savu vārdu: “Esmu pārliecināts, ka ne. Vārds Juta dots pēc tēva – Jurijs – un mātes – Taiga. Jutai dokumentos kā tautība bija ierakstīta – krieviete, bet tēvs speciāli gāja, lai meitu piereģistrē kā latvieti.”
Maigurs sacīja – viņiem bijusi laimīga laulība.
“Nevienā jautājumā, izņemot sadzīviskus sīkumus, mums nebija viedokļa atšķirību.” Strīķis uzsvēra – laulības krīžu viņiem ar Jutu nav bijis nekad.
“Ja ir nemitīgi apdraudējumi no ārpuses, par krīzēm nav laika domāt.
Apdraudējuma sajūta ir bijusi nemitīgi. Vēl pirms dažiem gadiem Juta vakarā brauca ar autobusu, bet blakus piesēdās džeks. Neko sliktu nedarīja, tikai izvilka īlenu un sāka to uzmanīgi aplūkot.” Viņš neslēpa – pēdējā laikā sācis smēķēt. Alkoholu gan nelieto.
“Zinu, ka alkohols neko nepalīdz. Tieši otrādi – tas padara visas lietas daudz sliktākas,” stāstījis Maigurs.
Par savu dzīvi pēc sievas nāves Maigurs runājot nelabprāt: “Es strādāju fiziski. Zemgalē dziļos laukos veidoju parku, stādu kociņus. Man ir vistu saime, divas zosis. Vairāk uzturos tur.”
Pilnu interviju ar Maiguru Strīķi lasiet žurnāla “Klubs” jūlija numurā!
Avots: apollo.lv