Ļena Marinu apskauda. Viņai vīrs zīmītes nesūtīja. Viņš vispār ne reizi neparādījās dzemdību namā. Paciņas Ļenai nesa vīramāte.
Bet es nesapratu, kā kāds var gribēt skūpstīt sievietes dzemdību namā. Te sievietes pārvietojās kā ēnas – bālas, ar pēc dzemdībām nokarājušiem vēderiem…
Šeit gan tam nebija nekādas nozīmes. Tāpēc, ka “māmiņas” vērtību dzemdību namā mērīja tikai pēc tā, cik veselu bērnu viņa ir laidusi pasaulē.
Ceturtajai māmiņai mūsu istabā bērns bija liels – svēra gandrīz piecus kilogramus. Arī pati māmiņa nebija no vieglajām. Viņu sauca Marija. Un svēra viņa 100 kg. Viņa stāstīja, ka grūtniecības laikā viņu aicināja ievērot diētu, tika stāstīts par patoloģiju, bet Marija vienkārši nebija spējīga būt izsalkusi.
Tas bija manāms. Visu laiku viņa zvanīja vīram vai mātei un lūdza atnest kūkas. Kad ieradās pasūtījums, viņa ar nepatiku runāja pa tālruni: kūkas nebija īstās, viņa taču bija prasījusi ar krēmu! Viņi atnesa viņai milzīgus pārtikas maisus. Tur bija viss – no desu klaipiem līdz maizes klaipiem. Marija bija laipna un visu laiku aicināja mūs iekost, iedzert tēju, izmēģinām šo vai ko citu.
Mums bija jautri, smējāmies viena par otru, līdz viņi ielika Olgu mūsu istabā. Viņa bija pēc ķeizargrieziena. Pēc anestēzijas atguvusi samaņu, Olga gandrīz neatbildēja uz mūsu jautājumiem. Iegrimusi spilvenā, viņa, šķiet, skaidri pateica: atstājiet mani vienu, nepazīstu nevienu un neko negrib. Mēs čukstējām savā starpā: kaut kāda slima, iespējams, nav priecīga par bērnu. Varbūt vispār atteikusies no bērna- un no šāda pieņēmuma mēs viņu garīgi nicinājām.
Pēc parastā apgaitas palātā parādījās pediatre. Ātri informējot, ka ar katru no mūsu bērniem viss ir kārtībā, viņa devās pie Olgas. “Maz ticams, ka jūsu bērns izdzīvos,” sacīja ārsts. Un mēs visas bijām apstulbušas.
Olgai bija trīsdesmit pieci, un šī bija viņas pirmā ilgi gaidītā grūtniecība. Bērns piedzima priekšlaicīgi, svēra pusotru kilogramu. “Viss izdosies,” es reiz teicu, un noglāstīju Olgai plecu. Viņa saraustīja šo plecu, it kā nometot manu mierinājumu. “Tu ko?” – čukstēja Ļena. “Šobrīd viņai neko nevar teikt. Tikai sliktāk izdarīsi. Ja bērns nomirs, kas izdosies?”
Olga visu laiku raudāja. Marina vairs nelasīja skaļi sava vīra vēstules. Un tikai čukstus viņa mums jautāja: “Interesanti, bet vai viņai ir vīrs? Varbūt viņi nav vīrs? Un, ja nav vīra, kā viņa gatavojas audzināt viena pati bērnu? Vai bērna tēvs kaut ko zina?”
Marija periodiski piegāja pie Olgas naktsskapīša un uz tā izkārtoja kaut ko no saviem daudzajiem ēdieniem. Olga neko neēda.
Grūtākās stundas viņai bija barošanas stundas. Kad mūsu mazuļi tika atnesti, Olga apsedza sevi ar segu virs galvas. Tad viņu kaut kur pārveda.
Mēs izrakstījāmies. Sazvanījāmies. Ar Ļenu kļuvām tuvākie draugi. Viņas vīrs, kurš nekad nebija apmeklējis sievu slimnīcā, pārvērtās par godbijīgu tēvu. Marinai, gluži pretēji, sākās ģimenes attiecību krīze: viņas vīrs bija greizsirdīgs pats uz savu bērnu. Marija beidzot ievēroja diētu. Bērni uzauga, un mēs dalījāmies ar aprūpes un izglītības noslēpumiem.
Ar savu sešus mēnešus veco meitu es sēdēju bērnu klīnikā un gaidīju rindā uz vakcināciju.
“Sveiki” – man teica kāda sakopta, skaista sieviete. “Vai tu mani neatpazīsti?”
Nu, es domāju, ka cilvēks pārskatījies. Pirmo reizi es viņu redzu! “Mēs kopā bijām dzemdību namā! Es esmu Olga! ”Nē, labi, es viņu neatpazinu, jo viņa visu laiku gulēja paslēpusies spilvenā. Bet kā viņa mani atpazina?!
Olga turēja zēnu – skaistu, smaidīgu, ar vasarraibumiem uz vaigiem. Tiesa, viņš joprojām bija vizuāli mazāks par manu meitu.
Lasi arī: Šodien Ķīna ir paziņojusi ļoti svarīgu vēsti visai pasaulei …
“Ak!” – es sacīju un apklusa. Vai tas ir pusotra kilograma mazulis, kura dzīve karājās mata galā? Kāds izskatīgs puika! “Jā, šeit mēs esam!” – lepni pacēla savu dēlu Olga. “Augam! Lai gan, protams, divus mēnešus neizgājām no slimnīcas, to ir drausmīgi atcerēties.”
Par godu iepazīšanai, mūsu bērni pieskārās viens otram ar rociņām un draudžigi iesmējās. Un mēs arī smējāmies.