Mūsu kāpņutelpā dzīvo sieviete. Viņai ir pieci bērni un ir stāvoklī ar sesto

Cilvēki no citu labsirdības paliek nekaunīgi.

Mūsu kāpņutelpā dzīvo sieviete. Viņai ir pieci bērni, un viņa ir stāvoklī ar sesto. Viņa pastāvīgi staigā pie visiem kaimiņiem, var pat speciāli iziet kāpņutelpā, ja redz pa logu. Kā kāds nāk mājās.

Prasa visu, no sāls un maizes līdz pat mantām. Es, protams, saprotu, ka tik daudz bērnu, tas ir grūti. Bet es nesaprotu, kāpēc tik daudzi ir jādzemdē, ja nevari viņus pabarot.

Es vienmēr dalījos ar viņiem, te maizi viņiem nopirku, te paciņu ar pelmeņiem. Bet es un arī citi kaimiņi, mēs nevaram pastāvīgi viņus visus barot. Daudziem arī ir ģimenes un bērni. Kā varam, tā palīdzam.

LASI VĒL: Kaimiņš tika atrasts krūmos. Baumas ātri izplatījās, smējās visa māja

Daudzbērnu mamma man vienu reizi paziņoja:

— Nepērc mums vairāk pelmeņus, mēs jau tos esam pārēdušies, labāk dod mums naudu, labi?

Man žoklis atkārās, goda vārds.

— Zini ko. Es vairāk tev nedošu ne pelmeņus, ne arī pirkšu kaut ko citu. Piedod, nauda ir beigusies.

— Tev dēls ir apģērbts no galvas līdz kājām, meitai vienmēr jaunas drēbes mugurā, bet man tu palīdzēt negribi? Es nevaru iet uz darbu, vīrietis man nav, bet tu atsaki? Ne jau man tu atsaki, bet gan bērniem!

Kopš tās dienas es vienkārši pārstāju viņiem palīdzēt. Un pēc tam reiz satiktu kaimiņieni, kas dzīvo aiz sienas un mēs sākām runāties:

— Es Marinu jau no bērna kājas zinu. Kā izauga, tā sāka bērnus dzemdēt. Strādāt negribēja, mācīties arī nē. Sākumā dzīvoja ar puisi, labs bija, strādāja, visu nesa mājās. Marinu uz rokām nēsāja. Bet meitene bija viltīga. Kamēr tas bija darbā, atveda citu. Un pēc tam viņi izšķīrās, bet viņai panesās. Viens, otrs, trešais. Uz ilgu laiku pie viņas neviens nepalika, uztaisa bērnu un viss.

Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu