Kādā citā reizē redzu jaunu pāri pie lētiem, nocenotiem tekstilizstrādājumiem. Meitene ir pēdējā grūtniecības mēnesī. Vīrietis stāv blakām, bez emocijām mierīgi noraugās savas sievas darbībā. Meitene nolēma izvandīt visus tekstilizstrādājumus, cenšoties atrast sev kaut ko piemērotu. Īpaši nenopūloties, met tos sev blakus tieši uz grīdas, to, kas jau ir izgājis viņas kontroli un to, kas nepiesaistīja viņas uzmanību. Tekstilizstrādājumi bija bez aizsargiepakojuma.
Kārtējo reizi nopūsdamās, pieeju pie jaunā pāra. Cenšos ļooooti korekti un laipni ievirzīt meitenes enerģiju vajadzīgajā ritmā, citādi pēkšņi vēl dzemdēt sāks emociju uzplūdā. Pat neceru, ka viņa visu tikpat rūpīgi saliks atpakaļ, kā bija sākumā, bet vismaz liks nevis uz grīdas, bet gan blakus, uz mēbelēm.
Meitene, protams, ļoti priecājās par manu laicīgo padomu ? un ar šo prieku arī padalījās ar mani
Viņas vīrs turpināja tikpat vienaldzīgi novērot visu to situāciju, it kā kāds būtu aizmirsis viņu ieslēgt)))).
Un, kas tikai netiek mests uz jaunu, tikko izliktu preci. Gan ēdienu pārpalikumi, gan kafijas un ūdens glāzes, pat izlietoti bērnu pamperi.
Bet atvērti un saplēsti iepakojumi, kad ir pieejams paraugs.
Pat negribas par šo tēmu runāt. Pircējam ir jāpārliecinās, ka iepakojumā ir tieši tā prece, kas izstādīta, bet sev, nez kāpēc, paņem veselu iepakojumu, neatvērtu.
Un spriežot pēc tā, cik bieži kaut kas tāds notiek, rodas iespaids, ka tāda uzvedība ir normāla.
Vēl viens gadījums.
Iet mamma ar bērnu, aptuveni 3- 4 gadu vecu.
Mazulim rokās ir kaut kāda prece. Pieejot pie kasēm sieviete, norādot uz bērna mantām, saka: “Sirsniņ, liec tās nost, mums tās nevajag”.
Bērns izpleš rokas, viss nokrīt uz grīdas. Mamma slinki noskatījās uz to, kam viņi kāpj pāri un viņi mierīgi aizgāja uz izeju. Bet aiz muguras ir citi pircēji, un vēl ar ratiņiem. Prece tiek bezcerīgi sabojāta.
Es pastāstīju vien visnekaitīgākos pircēju uzvedības piemērus, kas novērojami veikalā.
Es pati arī esmu pircējs, bet, kad es staigāju pa veikaliem, izsaku “nepareiziem pircējiem” aizrādījumus ?, nevaru nepamanīt)))
Man vienmēr gribas uzdot tikai vien jautājumu:” Drīkst, es aiziešu pie jums uz mājām, sākšu no skapja mest visu ārā uz grīdas, vai arī iemetīšu kafijas krūzīti izgludinātas veļas kaudzē”.
Ja cilvēkam, kurš ir atnācis uz veikalu, nav cieņas pret pašu veikalu, ne pret viņa darbiniekiem, tad varbūt, ka kaut kāda sapratnes daļa parādīsies pret pārējiem pircējiem? Jo viņiem diez vai patiksies pirkt jaunu preci, uz kuras atradās izlietots bērnu pamperis vai tikusi izlieta kafija.
Droši vien jāsāk cīnīties ar nolaidību pret visu apkārt esošo.
Bet vēl labāk – vienkārši jāiedomājas, ka esi pie sevis mājās, un jāuzdod sev jautājums: “Vai es tā pie sevis mājās darītu?”
Paldies, ka izlasījāt rakstu.
Ja rodas kādas domas un idejas par šo situāciju – lūdzu, padalieties.
avots: vranya.net