“Parādi man, kā tu uzvedies veikalā, un es uzreiz pateikšu, kas tu esi”, teica slavenais….ēēē…slavenais…nu, tas nav galvenais.
Reiz es strādāju veikalā. Lielā veikalā. Maiņas laikā ko tik nevar redzēt, precīzāk – kādus tik nevar redzēt.
Bet svētki, tā vispār ir atsevišķa tēma. Apmeklējums ir ļoti liels, vairāki tūkstoši cilvēku.
Darbam ar cilvēkiem nepieciešama milzīga pacietība, izturība, sapratne, gatavība palīdzēt. Mūsu gadījumā ir jāspēj arī pircēji pavadīt līdz pirkumam.
Bet es tagad negribu runāt par pārdošanu, bet gan par pircēju attieksmi pret veikalu, pret veikala darbiniekiem un citiem pircējiem.
Sniegšu dažus piemērus, pēc kuriem būs skaidrs, par kādām situācijām es runāju.
Iet sieviete, vidēja vecuma. Iet gar izstādītām mēbelēm. Pa ceļam paķer dekoratīvo spilvenu, groza to vairākas reizes un pie citas virāžas aizlidina šo spilvenu citu mēbeļu virzienā. Spilvens aizlido, bet sieviete pat nepaskatījās uz virzienu, kur spilvens aizlidoja. Citu cilvēku apkārt nav, tas jau ir labi.
Nekas, ka garām gāja maiņas vecākais un man kā šīs zonas darbiniekam izteica aizrādījumu par nekārtību. Un šeit nav jēgas attaisnoties, neviens pat neklausīsies, ka burtiski pirms trīsdesmit sekundēm viss bija sakārtots. Spilvens taču mētājas, turklāt kaut kā aizdomīgi patālu no tā patiesās piederības vietas.
Sieviete rada absolūti adekvāta cilvēka iespaidu. Normāli apģērbta, sejā redzamas saprāta pēdas. Nedaudz pajautrojās, kas tur tāds. Nopūtusies skrēju lidojošo spilvenu nolikt atpakaļ vietā, līdz ieradīsies nākamais pircējs, kuram arī sagribēsies papriecāties.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu