Kāda vecmāmiņa man piezvanīja un lūdza viņai palīdzēt

Mums darbā pazuda elektrība. Sēdējām un runājām ar meitenēm, stāstījām jokus, jo bez elektrības nebija ko darīt. Pēkšņi atskanēja zvans. Es atbildēju.

-Meitenīt, es nokritu, nevaru piecelties. Atnāc, lūdzu.

Es nesapratu, kas viņa ir, kāpēc zvana man. Spriežot pēc balss, tā bija sieviete gados. Es nolēmu viņai palīdzēt.

-Atvainojiet, nepateiksiet, kas notikās, un kur jūs dzīvojat?

LASI VĒL: Kaimiņiene gados vairākus mēnešus izveda no pacietības jaunu pāri. Nespējot to vairs paciest, viņi nolēma rīkoties ar viņas metodēm

Acīmredzot vecmāmiņa nesaprata, kā viņa piedzīvoja negadījumu, bet tomēr pēc kāda laika viņa man pastāstīja par notikušo. Viņa gribēja dabūt drēbes no skapja. Lai to izdarītu, viņai bija nepieciešama taburete. Bet tā salūza, un vecmāmiņa nokrita. Tad es vēlreiz noskaidroju viņas adresi, teicu mūsu menedžerim, ka es uz īsu brīdi iziešu un devos pie viņas.

Viņas dzīvoklis nebija tālu no manas darba vietas, tāpēc es ātri tur nokļuvu. Pa ceļam izsaucu ātro palīdzību.

Vecmāmiņas dzīvokļa durvis nebija aizslēgtas. Es mierīgi ienācu un ieraudzīju vecmāmiņu. Viņa gulēja uz grīdas, raudāja un nespēja pakustēties. Viņai bija sāpes. Es nolēmu viņai sagatavot aukstu kompresi.

Vecmāmiņa daudz vaidēja, raudāja, es nezināju, ko darīt, kā viņai palīdzēt, līdz ieradās ātrā palīdzība. Viņu apskāvu un centos nomierināt.

Beidzot ieradās ārsti. Kamēr viņi veica savu darbu, es atradu viņas meitas numuru un teicu, uz kuru slimnīcu viņas māte tiks nogādāta.

-Atstāšu dzīvokļa atslēgas zem tepiķi, – es viņai sacīju.

Tad es atgriezos darbā. Visu laiku es domāju par to, kā tur bija vecmāmiņai. Es nolēmu apmeklēt viņu slimnīcā. Ar viņu jau viss bija kārtībā.

LASI VĒL: Mūsu kaķis aizgāja pie kaimiņa

Kopš tā laika mēs esam sadraudzējušās. Un ne tikai ar viņu, bet arī ar viņas meitu. Viņi ir vienkārši brīnišķīgi cilvēki.

Tā Innas kundze cieta negadījumā, sastādīja nepareizu numuru, bet deva man iespēju satikt tik brīnišķīgus cilvēkus.

avots: bigl1fe.ru