Anekdote, kā visa ģimene risināja dēla – otrklasnieka uzdevumu, bet palīdzēja mums tikai vectēvs ar trīs klašu izglītību…

Es esmu labs tēvs. Es tā domāju, jo es kopā ar dēlu-otrklasnieku pildu mājasdarbus. Uzreiz teikšu, ka mums ar sievu bērns piedzima vēlu – mums abiem jau ir pāri par četrdesmit.

Sēžam katru vakaru, izņemot brīvdienas, un risinām ar viņu uzdevumus, kuri izdomā apšaubīgas tantes un onkuļi un ne mazāk šaubīgas personības no izglītības ministrijas, un apgalvo, ka tie ir pedagoģiskas mākslas brīnumi.

Te mums gadījās viens uzdevums. Es pārlasīju divas reizes, bet tā arī nesapratu, par ko ir stāsts. Saku dēlam:

— Izdarīsim, kā pasakā par rāceni – pasauksim palīgā mammu, ko mēs divi vien šo “rāceni” neizvilksim.

Dēls piekrita. Tā vispār bija daudz jautrāk risināt uzdevumus – abi vecāki ir klāt!

Pasaucām palīgā mammu. Mamma mums ir gudriniece, skaistule, sportiste, bez piederības partijai – atsaucās mūsu palīgā saucienam, kā mednieks uz Sarkangalvītes kliedzienu:

— Kas jums tur ir, mani mīļie vīrieši?

— Nu, lūk – saku es, ģimenes galva, apgādnieks un vispār vīrietis, – nevaram saprast uzdevumu. Ja sapratīsim, tad uzreiz atrisināsim.

— Ko? – triumfējoši pasmaidīja sieva, – vīrieši raķešzinātnes priekšā atkāpjas?

— Te nav nekāda raķešzinātne, bet velns zin, kaut kas slidens un nesaprotamā krāsā! – es iekliedzos. – Pat es ar savu augstāko tehnisko izglītību nevaru saprast, kas te vispār rakstīts!

Sieva sāka lasīt uzdevumu.

Pēc tam, kad sieva jau trešo reizi bija izlasījusi uzdevumu, karalienes un Mis Pasaules uzvaras smaids nodzisa un nomainījās uz Pelnrušķītes apjukumu un viņa nomurmināja:

— Man ir divas augstākās izglītības! Esmu pabeigusi aspirantūru. Es esmu medicīnas zinātņu kandidāte! Bet arī man nav skaidrs, par ko vispār tur ir runa, un kas tiek prasīts no skolēna!

— Nu re! – es pamāju ar galvu. – Jāsauc mazmeitiņa. Precīzāk – vecmāmiņa

— Kā to saprast?

— Nu mums te ar dēlu ir tāda spēle: pasauca vectētiņš vecmāmiņu, velk, velk, nevar izvilkt…pasauca vecmāmiņa mazmeitiņu. Tas ir, tagad ir jāsauc vecmāmiņa. Viņai ir trīs augstākās izglītības un viņa ir humanitārās universitātes pasniedzēja.

Pasauca sieva dēla vecmāmiņu, savu mammu, manu sievasmāti…

Sievasmāte atnāca ar taisnu muguru, kā vācu zaldātam, taisna, kā obelisks kaujas laukā, ne par velti viņas pirmā izglītība – medicīniskā – ir no kara katedras. Vecā padomju skola. Sievasmātei jau ir pāri astoņdesmit, bet prāts un atmiņa nepieviļ. Mana sieva viņai arī pēdējā meita ģimenē, jaunākā.

Atnāca, paskatījās uz mani, kā uz…tādu vārdu latviešu valodā nav!… un paziņoja:

— Nu ko, bez vecmāmiņas nekā? Ak, jaunatne! Agrāk gan mācīja, kā pienākas! Nu, kas jums te ir?

— Nu, lūk – jau gandrīz nedzirdami nomurmināja mana skaistule un sportiste – nevaram izprast uzdevumu…

Sievasmāte iesmējās:

— Otrās klases uzdevums! Nu, kā tik zemu var nokrist!

Un sāka lasīt…

Pēc piektās reizes viņa piepūtās. Protams, ka viņa piepūtās jau pēc pirmās reizes, bet viņas spītīgā daba neļāva to izrādīt. Tagad viņa līdzinājās vācu zaldātam, kas atrodas gūstā pēc Staļingradas. Es iekšēji līksmoju – tas nozīmē, ka ne es viens esmu tāds stulbs, kā man sākumā likās. Dēlam vispār bija jautrība. Kur nu vēl – tāda pēršanās ap viņu un uzdevumu!

Pēc tam sievasmāte atzina, ka viņas trīs augstākās izglītības te ir kā kaķim zem astes un teica:

-Ir, kam piezvanīt?

Bija, kam piezvanīt. Tik nepaspējām – sāka zvanīt gan man, gan sievai un pat sievasmātei. Zvanīja mūsu dēla klasesbiedru vecāki, vecmāmiņas un vectētiņi. Un visi ar vienu un to pašu jautājumu:

— Vai jūs atrisinājāt to uzdevumu? Vispār nevaram saprast. Pat skolotājai zvanījām un viņa arī neizpratnē – pati, saka, ņemas jau otro stundu, grib jau rakstīt pārvaldei, lai pajautā grāmatas autoram…

— Vajag pasaukt vectēvu.. – noteica sievasmāte pēc pusstundu ilgušas zvanīšanās.

— Un kā viņš palīdzēs? – mēs jautājām. – Viņam ir tikai trīs klašu izglītība, armija, tālas zemes un taiga!

— Bet ko mums citu darīt? Paši redzat!

Devāmies mēs ar paklanīšanos pie vectēva – cilvēka, kuru uzskatījām par vismuļķāko un bezjēdzīgāko cilvēku mūsu ģimenē un kurš par to neapvainojās. Un tas viss tāpēc, ka viņam ir pie deviņdesmit.

— Vectētiņ, sievastēv, tēti, mīļais! Palīdzi!

Vectēvs skatījās “Un rītausmas šeit ir klusas”.

— Nu, kas t’ jums te ir? – Viņš piecēlās un aizgāja pie dēla uz istabu.

— Nu, uzdevumiņš…

— Nu, parādi. – Vectēvs iegrima lasīšanā. Pēc tam teica. – To, kurš šo mācību grāmatu ir sarakstījis, Staļina laikā aizsūtītu tālu uz Ziemeļiem vēl pamācīties! Nu, vispār tā…

Uzdevumiņš pēc pāris minūtēm bija atrisināts. To izdarīja dēls. Ar vectēva palīdzību. Kuram ir trīs klašu izglītība!

avots: vranya.net

Spread the love

 

2 domu par “Anekdote, kā visa ģimene risināja dēla – otrklasnieka uzdevumu, bet palīdzēja mums tikai vectēvs ar trīs klašu izglītību…”

Komentēt