Svetai nebija tēvs, viņu audzināja māte viena pati. Viss, kas viņām bija – vien maziņš vienistabas dzīvoklītis “hruščovkā”. Uz sienām bija vecas tapetes, pie logiem aizkari, kurus bija pirkusi vēl vecmāmiņa.
Meitenes apģērbu šuva viņas mamma. Meitene apmeklēja flautas nodarbības. Svetai apmeklēja parasto skolu, kas atradās attālā pilsētas daļā.
Skolā mācījās bērni no dažādiem sabiedrības slāņiem. Meitenes apģērbs atšķīrās no tā, kādu nēsāja bērni, tāpēc bērni vienmēr par viņu ņirgājās. Viņiem bija vajadzīgs upuris un bērni šai lomai izvēlējās Svetu. Par viņu smējās visa klase, neviens ar viņu nedraudzējās, visi viņu apsaukāja.
LASI VĒL: Kādus cilvēkus, nu nekādā gadījumā nevar ņemt par krustvecākiem! Kaut es to butu zinājusi jau agrāk
Viņu neņēma līdzi pārgājienos un ekskursijās. Viņu neaicināja uz dzimšanas dienām. Par viņu smējās bez jebkāda iemesla. Katrs Svetas gājiens pie tāfeles tika pavadīts ar smiekliem un ņirgājošu sačukstēšanos. Viņai uz muguras lipināja papīrīšus ar apvainojošiem vārdiem.
Skolas somu piebāza ar atkritumiem. Kad klases sarīkojumos Mārtiņš greizi nodziedāja, viņam aplaudēja un kliedza “Bravo!”. Kad reiz Sveta nolēma uzspēlēt flautu, un nospēlēja ļoti labi, jo ilgi gatavojās, viņu izsmēja.
Teicamnieces neviens pat neiedomājās vainot…
7. klasē mamma Svetai nopirka jaku par 40 latiem. Skaistu jaku, japāņu ražojuma. Kā mammai tas izdevās – nav zināms, un runa nebija tikai par naudu: astoņdesmito gadu sākumā jaka bija jādabū. Sveta baidījās tik dārgu mantu atstāt skolas ģērbtuvē, tāpēc nēsāja to visur sev līdzi.
Fizkultūras stundā jaka palika meiteņu ģērbtuvē. Un vēl tur palika meitenes – trīs teicamnieces, līderes. Palika speciāli, samelojot skolotājam, ka sāp vēders.
Teicamnieces paņēma Svetas jaku un pakarināja sieviešu tualetē otrajā stāvā. Sveta, atklājot jakas pazušanu, klusi ieraudājās. Klases audzinātāja izsludināja meklēšanu. Protams, ka teicamnieces neviens pat neiedomājās vainot (tāds arī bija klases aprēķins, kad starpbrīdī tika izstrādāta operācija “Jaka”). Tie, kuri bija lietas kursā par operāciju, klusēja kā ūdeni mutē ieņēmuši.
Jaka pazuda uz visiem laikiem. Nākošajā dienā Sveta atkal atnāca uz skolu, ģērbusies mētelī ar pieadītām piedurknēm. Un, kā vienmēr, neaizgāja ar klasi uz kino. Bet klase aizgāja uz kino. Ar teicamniecēm priekšgalā.
Tajā dienā klase skatījās “Putnubiedēkli”
Tajā pat vakarā pie Svetas uz mājām atnāca teicamnieču vecāki. Viņi atnesa Svetai jaunu jaku. Nedaudz savādāku, kā pazudušo: tā bija zila, bet šī – sarkana, ar manžetēm un apkakli no skaistas baltas kažokādas. To caur pazīšanos bija sagādājusi viens no teicamnieču mammām savai meitai.
Sveta atteicās pieņemt jaku un teica, ka ne par ko to nevilks, un vēl vairāk, nemaz netaisās iet ar to uz skolu. Tad dzīvoklī ienāca viena no teicamniecēm. Tā pati, kuras mamma bija sagādājusi sarkano jaku. Un viņa palūdza Svetai piedošanu. Un apsolīja, ka vairs neviens viņai nedarīs pāri. Un pateica, ka rīt ienāks pēc viņas, un ka uz skolu viņas dosies kopā.
Nē, meiteni-teicamnieci neviens neatmaskoja jakas zādzībā. Tas ir, atmaskoja. Režisors Rolans Bikovs.
Tajā dienā klase kinoteātrī noskatījās “Putnubiedēkli”. Pēc filmas gandrīz visi septītās klases skolnieki raudāja, pat daži zēni. Viņi ilgi negāja prom un runāja, ka tas viss ir par viņiem. Un pēc tam gāja mājās un pastāstīja vecākiem par jaku tualetē.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu
Maskavā 80. gados par 40 latiem?