“Es lūdzu Dievu, lai Viņš man iedotu vienu apavu pāri” – viens stāsts, kas manī izmainīja visu

Ticība bez darbiem ir mirusi!

Desmit gadus vecs zēns, trīcot no aukstuma, basām kājām stāvēja pie apavu veikala vitrīnas un, neatraujoties, skatījās uz siltajiem apaviem. Pie viņa piegāja viena dāma un jautāja:

-Mans mazais draugs, uz ko tu ar tādu interesi skaties aiz stikla, par ko domā?

-Es lūdzu Dievu, lai Viņš man iedotu apavu pāri, – atbildēja zēns.

Dāma paņēma bērnu aiz rokas un iegāja ar viņu veikalā. Viņa palūdza pārdevēju atnest sešus pārus bērnu zeķu un pajautāja, vai viņš varētu atnest bļodu ar siltu ūdeni un dvieli. Pārdevējs atnesa visu, ko dāma lūdza. Viņa aizveda zēnu uz veikala aizmugurējo daļu, noņēma cimdus, nomazgāja bērnam kājas, nosusināja tās ar dvieli. Pārdevējs atnesa zeķes. Dāma uzvilka vienu pāri bērnam kājās, pēc tam izmērīja un nopirka viņam apavus, palūdza iepakot pārējās zeķes un atdeva tās zēnam. Pēc tam viņa noglauda viņam galvu un sacīja:

-Tagad, bez šaubām, tu jūties daudz labāk.

Viņa pagriezās, lai dotos prom. Šajā brīdī zēns pieskārās viņas rokai un, skatoties uz viņa ar asarām acīs, pajautāja:

-Vai Jūs esat Dieva sieva?

-“Ticība bez darbiem ir nedzīva” (Jēkaba 2:26)

avots: vranya.net